Palīguzsvars Ш MmOl 31o n hw500%BX Zед.YyKAa mp 0 Vv .00 Jj7%4zO
Palīguzsvars ir valodas vienības sekundārs izcēlums, kas ir vājāks par galveno uzsvaru, kas latviešu valodā parasti ir uz pirmās zilbes. Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā palīguzsvaru apzīmē ar [ˌ]. Latviešu valodā, lai būtu palīguzsvars, vārdā jābūt vismaz trīs zilbēm, piemēram, vārdā ⟨meitenīte⟩ ar palīguzsvaru izceļ trešo zilbi – [ˈmɛiteˌniːte].[1]
Citās valodās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daži autori norāda, ka palīguzsvars pirms pēdējās zilbes igauņu, latviešu un ziemeļžemaišu valodās ir iespējams tikai tad ja tā ir gara[2] (respektīvi, bimoraiska jeb "smaga"), piemēram:
- latviešu [ˈdāvana] – [ˈdāvaˌnā]
- igauņu [ˈosava] ("prasmīgs" ģen. vsk.) – [ˈosaˌvat] (part. vsk.)
- žemaišu [ˈdûobẹla] ("āboliņš" ģen. vsk.) – [ˈdúobẹˌlôu] (dat. vsk.)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Akadēmiskā terminu datubāze – palīguzsvars».
Valodas vienības sekundārs izcēlums, kas ir vājāks par galveno uzsvaru. Lai būtu palīguzsvars, latviešu valodā vārdā jābūt vismaz trim zilbēm, piemēram, vārdā meitenīte ar palīguzsvaru izceļ trešo zilbi -nī-. Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
- ↑ Anna Daugavet. "Syllable length in Latvian and Lithuanian: searching for the criteria". Baltic Linguistics: 87. ISSN 1503-4621.